Konference “21. gadsimta Centrālās un Austrumeiropas fotogrāmatas”

30.04.2022. 11:00-18:00

Konference “21. gadsimta Centrālās un Austrumeiropas fotogrāmatas” Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2022 ietvaros

Šīs Rīgas konferences kontekstu veido diagnoze, ko fotogrāmatu fenomenam noteicis atklāšanas runas teicējs Morics Noimillers. Vēsturnieku, kolekcionāru, kuratoru un mākslinieku interese par fotogrāmatām izvērtusies secīgā detalizētu studiju publikācijā. “Grāmatas par fotogrāmatām” nu kļuvušas par patstāvīgu žanru. Galvenokārt to veido izsmeļoši izdevumi, kas pievēršas nacionālās fotogrāfijas vēsturei un iekļauj grāmatas par austriešu, beļģu, ķīniešu, čehoslovāku, vācu, padomju, zviedru un šveiciešu fotogrāmatām. Retāki, lai arī ne mazāk interesanti, ir sintētiski darbi, ko pārstāv Džerija Bedžera un Martina Pāra trīs sējumos izdotā fotogrāmatas formas vēsture, darbi, kas pievēršas specifiskām tēmām, kā sieviešu fotogrāmatas vai atsevišķām pilsētām vai reģioniem, piemēram Ņujorkai, Parīzei vai Latīņamerikai veltītas fotogrāmatas.

Refleksijas par fotogrāmatas fenomenu, kas augušas un vērsušās plašumā nu jau ceturtdaļgadsimtu, vedušas uz apceri par tēmas izpētes stāvokli Austrumeiropā. Tiešais sākuma punkts šai konferencei ir izstāde un konference Photobloc. Central Europe in Photobooks, ko veidojuši Lukašs Goricica, Adams Mazurs un Natālija Žaka. Tā tika atklāta Krakovas Starptautiskajā kultūras centrā 2019. gadā, pārvesta uz Olomonkas Mākslas muzeju 2020. gadā un uz Nacionālo Mākslas galeriju Viļņā 2021. gadā. Projektā, kura tēma bija Centrāleiropas vēstures izklāsts caur fotogrāmatas mediju, tika aicināti piedalīties pētnieki no Čehijas, Igaunijas, Vācijas, Ungārijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Rumānijas un Slovēnijas. Tā panākumi rosinājuši domas par nākamo soli, ko varētu paveikt ar vēsturiskajām fotogrāmatām. Nesenākā reģiona vēsture varbūt ir mazāk traģiska, taču, šķiet, nebūt ne mazāk aizraujoša.

Viena būtiska parādība ir fakts, ka divdesmit pirmā gadsimta Centrāleiropas fotogrāmatas piesaista pētniekus un kolekcionārus no visas pasaules, kamēr nomināciju un balvu birums apliecina to augsto māksliniecisko kvalitāti. Viens no Rīgas konferences mērķiem tādējādi ir attīstīt pārdomas par Centrāleiropas fotogrāmatas fenomenu un paplašināt tīklu, lai iekļautu pētniekus no Austrijas, Baltkrievijas, Slovēnijas un Ukrainas. Šajā pasākumā lasītie referāti pievērsīsies nacionālajiem naratīviem grāmatu formā, balstoties uz interesantākajiem, kanoniskajiem darbiem. Diskusiju gaitā, meklējot kopsaucēju, centīsimies izšķirt pamata tēmas un problemātiku reģiona laikmetīgās fotogrāmatas veidošanā. Šie izdevumi atšķiras pēc, piemēram, ražošanas un izplatīšanas veida. Lielāku izdevniecību un izplatīšanas tīklu trūkums devis impulsu decentralizētu un pašizdotu fotogrāmatu kustībai, kas saistītas ar augstākās izglītības iestādēm un fotogrāfijas festivāliem. Daudzas publikācijas ieraudzījušas dienasgaismu, pateicoties atbalstam no rietumu izdevēju pasūtījumiem. Līdz šim atvērts jautājums ir fotogrāmatu ražošanas un reklamēšanas modeļu nākotne un tāpat arī reģiona tīklu stiprināšana.

Ārkārtīgi būtisks jautājums ir Centrāleiropas fotogrāmatās dominējošās tēmas. Īpaši starp tām izceļas reģiona vēsture, specifiski attiecībā pret divdesmitā gadsimta totalitārismu. Par tipisku var dēvēt tādu fotogrāmatu, kuras vizuālais materiāls ir nezināms vai bijis publiski nepieejams, vai nav ticis publicēts politisku apsvērumu dēļ. Visai bieži tas ir jaunatklāts sadzīves materiāls, kā, piemēram, “Stikla Strenči” un Fortepan Masters. Daudzi autori atgriežas pie vēl pilnībā neapgūtās vēstures, balstot darbu pašu vai ģimenes pieredzē, kā attiecīgi notiek Vitas Stanionas un Diānas Tamanes gadījumos. Vajadzība iedziļināties vēsturiskos procesos un tos dokumentēt ir virzošais spēks arī Vojceha Vilčžika un Valentīna Odnovjuna, un citu darbā.

Vēl viens reģiona fotogrāmatas tips ir pēcnāves kompilācijas, kurās ietverti izcilu, bet nepelnīti marginalizētu fotogrāfu darbi, piemēram, Vitas Luckus un Jans Svoboda, vai mākslinieki, kas pelnījuši ne vien vietēju, bet pasaules slavu: Vojcehs Zamečniks šeit būtu labs piemērs. Vērts piezīmēt, ka interese par vēsturi nozīmē arī atskatu uz pēcpadomju transformācijas ēru, vai to uzlūkotu no dalībnieka skatpunkta kā Ļubo Stačo, vai retrospektīvi, kā to dara Ivars Grāvlejs un Saša Kurmazs. Fokusēšanās uz tā laika Centrāleiropu ļauj rasties virknei jautājumu par identitāti un veidu, kā reģiona nesenākā vēsture tiek nodota tālāk.

Grāmatas un fotogrāfijas, kas atklāj reģionu ne gluži atbilstoši Rietumos pieņemtajiem politkorektuma standartiem, varētu tikt uzlūkotas kā īpaši problemātisks jautājums; spilgti piemēri tam ir Boriss Mihailovs, Miroslavs Tihijs un Rimaldas Vikšraitis. Libušes Jarcovjakovas un Agņeškas Sejudas panākumi savukārt apliecina, ka ir iespējams arī citāds process, kur fotogrāfijas vēsture tiek pārstrādāta, ņemot vērā citādību un atdodot cieņu minoritātēm, ieskaitot seksuālās minoritātes. Kā to paveikt, neieslīgstot stereotipos un vienlaikus patiesīgi un aizraujoši atklājot reģionu? Vairāki izcili fotogrāmatu autori, kas dokumentē reģionu, mēģinājuši rast atbildi uz šo jautājumu. Daži kā Endrjū Miksis, Rafals Milahs un Martins Kollars nākuši no Centrālās un Austrumeiropas s, bet citi ir ceļinieki, kas ieinteresēti citādā Eiropā.

Vēl viens nozīmīgs virziens, ko aizsākusi Jitka Hanzlova, aptver grāmatas par atgriešanos mājup pēc emigrācijas, kā Mišas Komkineka darbos, un ģimenes Centrāleiropas sakņu atklāšana kā apliecina Damjans Heinišs un Marija Dabrovska. Personīgās vēstures ir tēma daudzās fotogrāmatās, kur, līdzīgi kā Csillas Klenjanškas un Joannas Pjotrovskas darbos, stāsts par ģimeni, traumu un vēsturi savijas ar terapijai līdzīgu procesu.

Noslēgumā vērts uzdot jautājumu, kas šodien ir mākslas grāmatas un kā tās attiecas pret fotogrāmatām. Starp mēģinātiem un pārbaudītiem fotogrāmatu formātiem izceļas Vilmas Samuļonītes un Gīta Skudžinska darbi, ko izdevusi NoRoutine Books, kas sadarbojas ar Rīgas Fotogrāfijas biennāli, tāpat arī ungāru autori Peters Pukluss un Arions Kudāšs.

Diskusiju jautājumi, ko skar visu pasaulē apbalvotās un godinātās Centrāleiropas fotogrāmatas, ir neskaitāmi. Visnozīmīgāk tie skar fotogrāfiju un naratīvu, ko nodod fotogrāmata, pirmkārt, taču ne vienīgi, par reģionu. Izšķiroši ir jautājumi par organizēšanu, producēšanu, sociālajām sekām, uzņemšanu reģionā un ārpus tā, un, galu galā, fotogrāmatas politiku, kas, tīk vai ne, ir izmainījusi fotogrāfijas vaibstus un rosinājusi tās vēstures pārskatīšanu.

Dalībnieki: Jans Babniks (Jan Babnik, SI), Indreks Grigors (Indrek Grigor, EE/LV), Gābors Arions Kudāšs (Gábor Arion Kudász, HU), Morics Noimillers (Moritz Neumüller, AT), Katerīna Radčenko (Kateryna Radchenko, UA), Vilma Samuļonīte (Vilma Samulionyte, LT), Antoņina Stebura (Antonina Stebur, BY), Pavels Vančats (Pavel Vančát, CZ)
Kurators: Adams Mazurs (Adam Mazur, PL)

Attēls: Aneta Gžešikovska, Bez nosaukuma, 2006